Mežacūkas gulašs

Ja man kāds vēl gadu atpakaļ būtu teicis, ka es labprātīgi lietotu ķirbjus, ķimenes vai sīpolus, es viņu par gaišreģi nespētu uzskatīt. Gluži otrādi. Savus 30+ gadus esmu cītīgi izvairījusies no šīm sastāvdaļām savā ēdienkartē. Sīpolus es mācēju izlasīt pat no kotletēm, turklāt pēc smaržas pateicu pat neienākot virtuvē, vai sautētajiem kāpostiem ir vai nav pielikti sīpoli. Arī ķimenes un es esam īpašs stāsts. Bērnībā es esot ķimenes izlasījusi no rupjmaizes..

Ķirbji ir nedaudz cits stāsts. Ņemot vērā to, ka mana mamma ir viena no lielākajiem ķirbju audzētājiem ar ķirbju kolekciju līdz 200 dažādām šķirnēm (var ieskatīties www.kirbji.lv), nekas cits vien neatlika kā ar šo brīnišķīgo "ogu" satikties daudz biežāk kā parasti sanāktu. Jā, jā... zinu - ķirbis sen vairs negaršo pēc "tipiskā ķirbja". Kur nu vēl kāds labāk zinātu šo "jaunatklājumu" par mani. Un tomēr - kaut kas tajā visā garšo ļoti pēc ķirbja. 

Bet šīs visas trīs lietas lieliski sadarbojās šoreiz, kad bija jāizdomā versija par "ko darīt ar mežacūku". Vajadzētu kaut ko gulašveidīgu. 

Un tātad:

Nepieciešams:

Gaļu (manā gadījumā tā bija mežacūka (precizējot - vēl galīgi jauna), ko sagriezu mazos gabaliņos;
Rozmarīns (vēlams svaigs - daudz aromātiskāks un dzīvāks)
Ķimenes
Divi sīpoli
Puse no neliela ķirbja
Lauru lapas
Pipari, sāls
Saldais krējums (250 ml)
Eļļa apcepšanai

Pagatavošana:

Katlā ielej nedaudz eļļu, tajā liek rozmarīnu un lauru lapas, lai izdalās aromāts un sagrieztus sīpolus. Apcep, kamēr paliek caurspīdīgi. Tālāk pievieno gaļas gabaliņus - tos nedaudz apbrūnina, pievieno ķimenes, sāli, piparus un ūdeni. Sautē. Pēc kādas stundas pievieno gabaliņos sagrieztu ķirbi, turpina sautēt līdz ķirbis ir izšķīdis un gaļa pavisam mīksta. 

Beigās pievieno saldo krējumu mērces konsistencei un ļauj pāris minūtes pavārīties. 

Sanāca patiešām lieliski. Galvenais - sekot līdzi, lai gaļa ir kārtīgi izsautējusies. Meža zvēri mēdz būt daudz sīkstāki, kā esam pieraduši ar mājlopiem.