Pekanriekstu tarte

Atzīšos - šis ir mans pirmais izmēģinājums tartes lauciņā. Ja neskaita neveiklo mēģinājumu ar kaut ko siera pīrāgveidīgu un to nevar saukt par tarti jebšu pīrāgu, tad nu šī patiešām ir pirmā reize. Turklāt diezgan riskanti, jo plāniņš bija rezultātu ņemt līdzi ciemakukulim dodoties viesos. 

Par pamatu ņēmu S.Meirānes grāmatas "Gatavot un baudīt" recepti un īsti ar improvizāciju neaizrāvos tāpēc vien, ka reize pirmā un kaut kas ciemos līdzi būs jāņem. 

Nepieciešams:

Mīkla:

330 g milti
60 g brūnais cukurs
180 g sviests
1/2 apelsīna miziņa
25-30 ml piens
šķipsniņa sāls

Pildījums:

120 g sviests
150 g zeltainais sīrups
150 g brūnais cukurs
5 olas
1 ēd.k. vaniļas ekstrakts
sauja šokolādes pārslas
otra puse apelsīna miziņas
300 g pekanrieksti

Gatavošanas process:

Sākam ar mīklu. Samaisa miltus, sāli un cukuru. Tam pievieno sviestu un ar pirkstiem berž līdz masa ir līdzīga rīvmaizei. Vēlāk pievieno apelsīnu miziņu un pienu, samīca līdz viendabīgai mīklai. Ietin pārtikas plēvē un liek ledusskapī vismaz uz pusstundiņu, vēlams nedaudz ilgāk. 

Kad mīkla atpūtusies, var ķerties pie galvenā radīšanas procesa. 

Uzkarsē krāsni 200 grādu karstumā, Tartes formā (man bija 26 cm liela) izklāj mīklu. Uz mīklas izklāj cepamo papīru un uzber pupiņas/zirņus, liek krāsnī cepties uz 10 minūtēm. Pēc tam noņem cepamo slogu un papīru un liek vēl krāsnī pacepties minūtes 5. 

Pa to laiku...

Katliņā liek sīrupu, cukuru un sviestu, uz lēnas uguns karsē, ik pa laikam apmaisot. Kad viss izkusis, ņem nost no uguns, pievieno šokolādi, maisa līdz izkūst un tad pievieno olas, vaniļas ekstraktu un sarīvēto apelsīna miziņu. 

Uz daļēji izceptās mīklas saber riekstus un pārlej ar iegūto sīrupu. 

Liek krāsnī cepties uz 190 grādiem aptuveni 40 minūtes. 

Gatavību var redzēt, kad pīrāgs ir zeltaini brūns un pakustinot pannu, pildījums nekustas. 

Izņem pīrāgu, atdzesē pannā un pēc tam ledusskapī uz vismaz 6 stundām. 

Manas atziņas gatavošanas procesā:

• Mans pirmais "ai...." bija izņemot pīrāgu ārā - viņš bija nevāji pacēlies un atgādināja visu iespējamo, bet ne līdzenu jauku tartīti. Tā bija tarte ar kūkumu! Iespējams, eksperti man šeit dotu daudz noderīgu padomu, kā izvairīties no šādas satikšanās ar vulkānu, tomēr mana doma - atdzesēsim un tad domāsim, kā to padarīt līdzenāku, palīdzēja. Tarte atdziestot ieņēma savu paredzēto formu. 
• Patiešām, nevajag mēģināt izņemt to no cepamās veidnes, kamēr nav atdzisusi, pretējā gadījumā nākas sastapties ar puzlei līdzīgu pasākumu un jādarbojas līdzīgi kā Džūlijai Čaildai, kas apgriezto ābola tarti sapļeckāja kopā pēc tam, kad viņa griežot riņķī sadalījās pa detaļām. Bet man līdz Džūlijai vēl augt un augt...
• Nākamreiz samazināšu nedaudz šķidrā pildījuma apjomus, jo likās ka tā ir nedaudz par daudz... Taču, tas ir gaumes un nianšu jautājums. Varētu teikt - mans pirmais mēģinājums ir diezgan izdevies un to novērtēja arī nogaršotāji. 

Tā kā beidzot ir iegādāta tartes forma, šis noteikti ir sākums. Un vēl - mani nepamet doma izmēģināt šo pašu recepti ar valriekstiem, jo liekas, ka pekanrieksti ir nedaudz par maigu (un arī par dārgu :)) .